Latvijas finanšu sistēmas spožums un posts


Lielai daļai Latvijas iedzīvotāju liekas, ka Latvijas ekonomika ir karošu ekonomika, t.i. mēs ražojam tikai koka karotes, koka palates un malku vai zāģējam kokus eksportam. Daļēji tā, protams, ir taisnība. Pie šāda uzskata var turēties tie, kas dzīvo ārpus Latvijas lielākajām pilsētām un redz, ka cilvēkiem darba vietas ir tikai pašvaldības un valsts iestādēs, veikalos un gaterī. Par laimi Latvija nesastāv tikai no maziem lauku ciematiem un viensētām. Tas ļauj koncentrēt kapitālu un cilvēkresursus, galarezultātā izveidojot patiešām lielus un spēcīgus uzņēmumus – Olainfarm, Rīgas kuģu būvētava, SAF Tehnika, Valmieras stikla šķiedra, Silvanols un Silvasept, AirDog, MicroTik, Ventspils Nafta, Latvijas Finieris, Elko u.c. uzņēmumi ir gana lieli  un gana inovatīvi, lai varētu runāt par Latvijas ražotāju potenciālu un tā izaugsmes iespējām. Diemžēļ šajā publikācijā ir jārunā arī par Latvijas finanšu sistēmas trūkumiem – banku sistēmu.

Latvijas banku sistēma, kā Latvijas iedzīvotāju labklājības bremzētājs

Valdības nemākulības un/vai nevēlēšanās aizstāvēt tautas intereses rezultātā Latvijā ir reģistrētas vairāk kā 20 ārvalstu banku filiāles un to meitasuzņēmumi. Tajā pašā laikā ar ES svētību vairs nav pilnīgi neviena Latvijas valsts banka, kas izsniegtu kredītus valsts iedzīvotājiem. Vēl trākak nav pat neviena banka, kas finansētu valsts investīciju projektus vai ļautu uzglabāt līdzekļus uz jēdzīgiem procentiem. Vēl pirms 2008. – 2010. gada ekonomikas krīzes, kad tika zaudēti vairāki miljardi eiro un no valsts aizbrauca pāri par 100 tūkstošiem iezīvotāju Latvijas valsts lielu daļu savas valsts glabāja Parex bankā, nevis pašai sev piederošajā Hipotēku un zemes bankā. Kādēļ šāds nesaimnieciskums varam tikai minēt, bet atbildes, visticamāk, ir saistītas ar lobiju spēku, atsevišku personu finansiālu ieinteresētību vai vienkārši muļķību. Ekonomiskās krīzes laikā tika pieņemts glābt Parex banku, vēlāk to restrukturizējot Revertā (sliktie kredīti) un Citadelē (labie kredīti). Diemžēl, pakļaujoties ES prasībām, labā bankas daļa vēlāk tika pārdota par sviestmaizes cenu ASV miljonāriem. Par sviestmaizes cenu šajā gadījumā tik tiešām arī ir jāsaprot sviestmaize, jo bankas iegādes vērtība ir līdzvērtīga tās 3 gadu peļņas rādītājiem. Varam pieļaut, ka kas tāds ir iespējams tikai Latvijā, jo Vācijā pēc līdzvērtīga darījuma atkāptos gan valdība, gan to veidojošās partijas vairs netiktu pie jaunas valdības veidošanas. Latvijā notiek business as usual un visi paliek savās vietās. Kāds no vietējiem bālēliņiem kļūst nedaudz bagātāks, bet pircējs iegūst vairākus desmitus vai pat simtus miljonus eiro/dolārus.

Pārējās komercbankas pa to laiku ir sagrābušās nerezidentu ziedojumus un nemaz nesteidz kreditēt ne Latvijas iedzīvotāju biznesa attīstību, ne mājokļu iegādi un vēl čīkst, ka valsts grib ieviest noliktās atslēgas principu. Galarezultātā pieminētais princips, protams,  netika ieviests, jo bankas draudēja, ka nevarēs tad vispār vairs neko kredidēt.

Cik daudz bankas nopelnīja 2014. gadā ? Jā, tie bija vairāki simti miljoni eiro. Vai valstij būtu pamats piegriezt skrūves šiem asinsūcējiem ? Jā, un visvieglāk to būtu panākt izveidojot valstij piederošo banku, kas kalpotu tautas, nevis bagāto skandināvu un krievu kriminālo aprindu interesēm. Lai izdodas.